Mēs bijām bezbērnu pāris. Daudzus gadus mēģinājām ieņemt bērniņu, bet neveiksmīgi. Es zināju, ka problēma ir vīrā. Viņam nevar būt bērnu. Ļoti bēdājāmies…
Es centos šo tēmu neminēt sarunās. Negribēju vēl vairāk viņu apbēdināt.
Es jutu, ka mēs esam nobrieduši īstai ģimenei. Ģimenei ar bērniem.
Ilgi pierunāt vīru nenācās. Viņš uzreiz piekrita.
Mēs sākām apmeklēt bērnu namus. Es interesējos pie audzinātājām, kādi likteņi ir šiem bērniem, kādas intereses u.tml.
Vairāk par visu man palika atmiņā viena meitene. Viņu sauca Olga. Seši gadi.
Es sāku viņai pievērst uzmanību. Vēroju kā viņa spēlējas ar bērniem, kā uzvedas ar pieaugušajiem.
LASI VĒL: Es esmu pensionāre. Bet, kad svešinieki mani sauc par “vecmāmiņu”, tas mani sadusmo
Viņā bija kas tāds, kas mani pie viņas piesaistīja.
Sāku iet uz šo bērnu namu arvien biežāk. Es ļoti daudz laika pavadīju ar mūsu Olgu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
